2. septembris vēsturē: kara beigas, kas neatbrīvoja Latviju

Autors: Kafe Dzintars redakcija. Publicēts 2026. gada 2. septembrī.

1945. gada 2. septembrī uz ASV karakuģa USS Missouri klāja Tokijas līcī Japānas un sabiedroto pārstāvji parakstīja kapitulācijas aktu. Šis dokuments formāli noslēdza Otro pasaules karu, taču Latvijai kara beigas nenesa valstiskās neatkarības atjaunošanu — nacistisko okupāciju bija nomainījusi atkārtota Padomju Savienības okupācija.

Tādēļ 2. septembris Latvijas vēstures skatījumā jāaplūko divos līmeņos. Pasaules mērogā tā ir kara formālā noslēguma diena, bet Latvijas vēsturē 1945. gads neiezīmē atbrīvošanu un neatkarīgas valsts atgriešanos.

Lasi arī: 1991. gada 10. septembris: Latvijas diplomātiskais izrāviens

Japānas kapitulācijas akts uz USS Missouri klāja

Kapitulācijas ceremonija notika Tokijas līcī pēc tam, kad Japānas valdība bija piekritusi Potsdamas deklarācijas nosacījumiem. Uz USS Missouri klāja Japānas pilnvarotie pārstāvji parakstīja dokumentu imperatora, valdības un bruņoto spēku vārdā, bet sabiedrotos pārstāvēja vairāku valstu amatpersonas.

ASV Nacionālā arhīva publicētais dokuments apliecina parakstīšanas vietu un datumu. Kapitulācijas akts noteica Japānas bruņoto spēku bezierunu padošanos un apstiprināja, ka valsts pieņem sabiedroto izvirzītos nosacījumus.

Ceremonija bija īsa, taču tās nozīme bija globāla. Aktā tika nostiprināts rīkojums pārtraukt karadarbību, padoties Japānas militārajām vienībām un izpildīt sabiedroto virspavēlniecības prasības. Tika paredzēta arī karagūstekņu un internēto personu atbrīvošana.

Parakstīšana nenozīmēja, ka vienā mirklī bija atrisinātas visas kara juridiskās un politiskās sekas. Okupācijas pārvalde Japānā, pēckara līgumi, robežu jautājumi un atbildība par kara noziegumiem tika risināti turpmākajos gados. Tomēr 2. septembris kļuva par vispārpieņemtu Otrā pasaules kara formālā noslēguma datumu.

Četri datumi, kas palīdz saprast kara beigas

Otrā pasaules kara noslēgumu nevar izskaidrot tikai ar vienu datumu. Eiropā un Āzijā karadarbība beidzās atšķirīgā laikā, bet Latvijas okupācijas vēsturei ir sava hronoloģija.

• 1945. gada 8. maijs — stājās spēkā nacistiskās Vācijas bezierunu kapitulācija, noslēdzot karu Eiropā.
• 1. gada 9. maijs — laika joslu atšķirības dēļ kapitulācijas spēkā stāšanās Maskavā tika atzīmēta nākamajā datumā.
• 1945. gada 15. augusts — Japānas imperators paziņoja par Potsdamas deklarācijas nosacījumu pieņemšanu.
• 1945. gada 2. septembris — Japāna parakstīja kapitulācijas aktu uz USS Missouri, formāli noslēdzot pasaules karu.

Tādējādi 8. maijs attiecas uz kara beigām Eiropā, savukārt 2. septembris — uz visa pasaules kara militāro un formālo noslēgumu. Šo datumu nošķiršana novērš maldīgo priekšstatu, ka pēc Vācijas kapitulācijas karš vienlaikus bija beidzies visos reģionos.

Latvijas okupācija nebeidzās līdz ar pasaules karu

Latvijas situāciju nevar aprakstīt tikai ar uzvarētāju un zaudētāju dalījumu. 1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Padomju Savienība, bet tā paša gada augustā valsts tika prettiesiski iekļauta PSRS sastāvā. Latvijas Republikas neatkarība faktiski tika likvidēta, lai gan valsts tiesiskā nepārtrauktība saglabājās.

1. gada vasarā Latviju okupēja nacistiskā Vācija. Šīs okupācijas laikā notika holokausts, represijas, piespiedu mobilizācija un citi noziegumi pret Latvijas iedzīvotājiem. Nacistiskās Vācijas ienākšana neatjaunoja Latvijas Republiku un nepadarīja Latviju par neatkarīgu valsti.

Padomju karaspēks 1944. gada rudenī atkārtoti okupēja lielāko Latvijas teritorijas daļu. Kurzemē karadarbība turpinājās līdz Vācijas kapitulācijai 1945. gada maijā. Arī pēc kauju beigām Latvijas Republikas konstitucionālās institūcijas neatguva varu, un PSRS okupācijas režīms turpinājās.

Tas ir būtisks precizējums: nacistiskās okupācijas beigas Latvijā nenozīmēja valstiskās brīvības atjaunošanu. Vienu okupācijas režīmu nomainīja otrs, kura vara pēc kara tika nostiprināta ar represijām, nacionalizāciju, kolektivizāciju, rusifikācijas politiku un iedzīvotāju deportācijām.

Latvijas Okupācijas muzejs Latvijas 20. gadsimta pieredzi skaidro, dokumentējot gan padomju, gan nacistisko okupāciju un neatkarības atjaunošanas procesu. Šī hronoloģija ļauj izvairīties no formulējuma, ka 1944. vai 1945. gadā Latvija būtu tikusi atbrīvota kā neatkarīga valsts.

Kāpēc 1945. gadu Latvijā nedrīkst saukt par atbrīvošanu

Vārds “atbrīvošana” paredz, ka pēc svešas varas padzīšanas cilvēki atgūst savu valsti, likumīgo pārvaldi un politiskās tiesības. Latvijā 1945. gadā tas nenotika. Latvijas Republikas Satversme netika pilnvērtīgi atjaunota, brīvas vēlēšanas nenotika, bet teritoriju kontrolēja PSRS institūcijas un drošības struktūras.

Vienlaikus jāspēj precīzi nosaukt nacistiskās okupācijas sakāvi. Nacistiskās Vācijas režīma beigas pārtrauca tā īstenoto teroru Latvijā, taču tās neatcēla padomju okupācijas prettiesisko raksturu. Abu režīmu noziegumu atzīšana nav savstarpēji izslēdzoša.

Latvijas diplomātiskais dienests ārzemēs turpināja pārstāvēt valsts tiesisko nepārtrauktību, bet vairākas Rietumvalstis neatzina Latvijas piespiedu iekļaušanu Padomju Savienībā. Tas vēlāk kļuva par svarīgu pamatu neatkarības atjaunošanai, nevis jaunas valsts dibināšanai.

1. gada 4. maijā tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu un sākts pārejas periods. Pilnīga valstiskās neatkarības atjaunošana tika pasludināta 1991. gada 21. augustā, kad PSRS vara jau sabruka. Tātad starp pasaules kara formālajām beigām un Latvijas neatkarības faktisko atgūšanu pagāja gandrīz 46 gadi.

Vēsturiskie termini nosaka arī piemiņas kultūru

Datumu nozīmi veido ne tikai militārie notikumi, bet arī tas, kā sabiedrība tos atceras. Latvijā 8. maijs ir nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Tā pievērš uzmanību kara upuriem un nacistiskā režīma sakāvei, nepasludinot padomju okupācijas sākumu par Latvijas brīvības atgūšanu.

Padomju tradīcijā un mūsdienu Krievijas vēstures politikā centrā bieži atrodas 9. maijs un uzvaras stāsts. Latvijas vēsturiskā pieredze šādu vienkāršojumu nepieļauj, jo padomju militārajai uzvarai sekoja ilgstoša okupācija, represijas un neatkarīgas valsts institūciju nepieļaušana.

Savukārt 2. septembris paplašina skatījumu ārpus Eiropas. Tas atgādina, ka karš turpinājās Klusā okeāna reģionā arī pēc Vācijas kapitulācijas un ka tā globālo noslēgumu nostiprināja Japānas parakstītais akts.

Lasot apgalvojumu, ka 1945. gadā “karš beidzās”, ir lietderīgi pārbaudīt trīs lietas: par kuru kara reģionu ir runa, vai domātas militārās vai juridiskās sekas un ko šis datums nozīmēja konkrētai valstij. Latvijas gadījumā precīzākais formulējums ir skaidrs — Otrais pasaules karš beidzās, bet Latvijas okupācija turpinājās.

Avots: ASV Nacionālais arhīvs